JĀNIM EZERIŅAM – 130

    Autors stāstu un noveļu krājumiem – “Dziesminieks un velns” (1920), “Majestātes kazarmēs” (1922), “Fantastiska novele un citas” (1923), “Apstarotā galva” (1923), “Leijerkaste” (1.daļa – 1923, 2.daļa – 1925), dzejoļu krājumam “Krāšņatas” (1925), kopā ar J.Grīnu sastādītai grāmatai pamatskolas sešām klasēm “Valoda” (1923–1924), ābecei un lasāmo grāmatu pirmsskolai “Valodiņa” (1924), kā arī daudziem citiem brīnišķīgiem darbiem.
    Bērnībā J.Ezeriņš gāja ganos un mācījās pie savas mātes brāļa – skolotāja Kārļa Cīruļa  – Vanagpakalnes pagastskolā. Trīs gadus tur nomācījies, viņš atstāja skolu un turpināja mācības Cesvaines draudzes skolā. 1905.gadā J.Ezeriņš uz gadu tika nosūtīts mācīties Lazdonas draudzes skolā. 1907.gadā tika publicēts J.Ezeriņa pirmais darbs: dialogs “Veltas bailes” Zvārguļu Edvarda “Zobgala kalendārā 1907.gadam”. Šo darbu viņš parakstīja kā “Orions”, kas sengrieķu mitoloģijā ir Artemīdas iemīļotais, kuru tā aiz greizsirdības nogalina, bet dievi pārvērš zvaigznājā.
    1910.gadā Ezeriņš, pabeidzis Valkas skolotāju semināru Valmierā, atgriezās Lazdonas draudzes skolā, bet nu jau kā palīgskolotājs. Tobrīd skolas pārzinis bija Pēteris Mednis, kurš skolā dzīvoja kopā ar sievu Martu un dēlu Haraldu (diriģents Haralds Mednis) jeb, kā viņš, H.Mednis, pats sevi sauca: “Aļa, Aļa”. Šis J.Ezeriņa dzīves posms ir spilgti aprakstīts rakstnieka Andra Akmentiņa 2021.gada janvārī iznākušajā grāmatā “Meklējot Ezeriņu”. Jānis Ezeriņš bija sabiedriski aktīvs un vispusīgi apdāvināts: piedalījās teātra izrādēs kā aktieris un kā režisors, biedrības vakaros spēlēja vijoli, vadīja korus, ļoti labi zīmēja un rakstīja, protams, RAKSTĪJA. Kā saka: “Talantīgs cilvēks ir talantīgs it visā.” 1913.gadā skolotājs atstāja Lazdonu un kļuva par Saikavas ministrijas skolas pārzini. Tur J.Ezeriņš pasniedza latviešu un krievu valodu, matemātiku, zīmēšanu, glītrakstīšanu, dziedāšanu. Esot bijis ļoti stingrs un prasīgs skolotājs, tomēr mācījis lieliski – ar savu pasniegšanas prasmi spējis aizraut pat vislielākos trakuļus. Viņa audzēkne Marta Silabriede Saikavas ministrijas skolā, atminoties skolotāju, raksta: “Ezeriņa stāja bija stalta, solis spraigs. Kad viņš gāja pa celiņu starp solu rindām uz katedru, viņa garo melno skolotāja svārku šķēluma stūri noplīvoja vien, reiz uzvēdīdami gan odekolona, gan tabakas smaržu.” Tomēr ne vienmēr J.Ezeriņa skatiens bija ass: “Skolotājs pats pirmais uzsāka pikošanos, pirmais savēla sniega bumbu, pirmais skrēja, vadīdams skolēnu virteni, tā saucamo “pūķi” vai “čūsku” līkločiem, pa visu klajumu.”
    1914.gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam,  J.Ezeriņu iesauca karadienestā – viņš piedalījās mācībās, tomēr frontē nenonāca, jo veselības dēļ tika atvaļināts. Armijas dzīves iespaidi atspoguļojas novelē “Majestātes kazarmēs” (1922). 1916.gadā vārgās veselības dēļ viņš tika nosūtīts atvaļinājumā, lai uzlabotu veselību. Atvaļinājumu viņš pavadīja Gulripšā.
    1916.gada nogalē Jānis Ezeriņš salaulājās ar skolotāju Antoniju Erdmani un atgriezās Saikavā, un 1920.gadā piedzima meita Rūta (pieaugot – talantīga tulkotāja).
    1919.gadā J.Ezeriņš atstāja Saikavu un pārcēlās uz Rīgu, kur trīs gadus nostrādāja laikraksta “Brīvā zeme” redakcijā, tad apmetās Praulienas pagasta “Norās”, kur tapa daudzi brīnišķīgi prozas darbi. Rakstnieka radinieks Igors Ruņģis, daloties savās atmiņās, stāstīja: “Vienu otru no prozā aprakstītajiem notikumiem un ļaudīm cilvēki lasot pazinuši un vērtējuši, ka “esot tāds pats kā īstenībā. Tikai labāks, tīrāks”.” 1923.gadā iznāca stāstu un noveļu krājuma “Leijerkaste” 1.daļa, kurai Kultūras fonds piešķīra godalgu.
    1924.gada 24.decembrī tikai 33 gadu vecumā Jānis Ezeriņš, zaudējot slimībai, devās aizsaulē.